Vai tiesu vara uzdancos pēc mediju stabules?

Pirms dažām dienām žurnāls “Ir” atklātībai nodevis it kā līdz šim nepubliskotas viesnīcā “Rīdzene” ierakstītās sarunas, kas liecinot par Aināra Šlesera, Aivara Lemberga un Andra Šķēles ietekmi lielākajā Rīgas ostas uzņēmumā – “Rīgas tirdzniecības osta” (RTO), viņu slēptajiem plāniem pārņemt nacionālo aviokompāniju “airBaltic”, kā arī saimniekošanas stilu Rīgas pašvaldības uzņēmumos. Lai arī avotu, no kura sarunas iegūtas, medijs atklāt negrasās, “Ir” publiskojis vairākus it kā notikušu sarunu fragmentus, norādot, ka tie satur informāciju par iespējamo noziegumu slēpšanu.

Bez avota identitātes grūti spriest, vai šie fragmenti medijiem nodoti ar mērķi kādu atmaskot, vai tieši otrādi – savtīgos nolūkos, kas būtībā nozīmē ciniskas varas spēles, kuras tā dēvētajiem oligarhiem “piesien” pats žurnāls.

“Ir”, mētājoties ar pārmetumiem, apšaubījis likumsargu darba kvalitāti un būtībā izdara spiedienu uz prokuratūru, lai tā atjaunotu lietu, kuras, kā norāda Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītājs Jēkabs Straume, “lēmums izbeigt lietu tomēr bija pamatots”.

Lai arī likumsargiem neizdevās savākt nepieciešamos pierādījumus par ļoti skaļiem noziegumiem, tostarp par valsts nozagšanu, medijs ir pārliecināts, ka “oligarhu lietu” nepieciešams atjaunot, par ko liecina paša medija aizsāktās raganu medības. Šeit gan runa nav par pašiem lietā iesaistītajiem politiķiem, bet drīzāk likuma kalpiem, kuri atkal nokļuvuši uzmanības centrā un ne tajā labākajā gaismā. Vispirms skandālos iesaistīti maksātnespējas administratori, tagad kārta arī prokuratūras darbiniekiem, kas tā vien norāda, ka šo notikumu saistībā var vērot zināmu likumsakarību.

Medijs, visticamāk, ar nodomu aizmirsis par žurnālistu pienākumiem, kas ir sniegt objektīvu un patiesu informāciju, un izmantojis ceturtās varas priekšrocības, lai izplatītu sacerējumus, kuru avotu neatklāj, atspoguļojot tos vajadzīgajā rakursā un kārtējo reizi “uzšaujot” pa tiesu sistēmas reputāciju, radot iespaidu, ka tie, kuri valstī cīnās par tiesiskumu, ir paši kļuvuši par politiskās spēles dalībniekiem, tātad, ir neobjektīvi un neprofesionāli.

Būtībā žurnāls “Ir” panācis, ka tiesu vara tiek iedzīta stūrī – dancos pēc medija stabules – slikti un tuvredzīgi, nedancos – riskē, ka tiks pasludināti par oligarhu atbalstītājiem. Šķiet, kaut kas tomēr normatīvo aktu jaunrades procesā par mediju darbības regulāciju ir palaists garām, ja iespējama tik absurda situācija, kurā esam nonākuši.

Šis darbs ir licencēts ar Radošās kopienas Atsaucoties 4.0 Internacionāls licenci.