Mēs arvien biežāk dzirdam sakām, ka neatkarīgi sabiedriskie mediji ir tiesiskuma un demokrātijas pastāvēšanas priekšnosacījums, taču Covid-19 pandēmija ir iezīmējusi vairākus trūkumus arī žurnālistu darbā. Un, šķiet, 7. februāra protests pie Latvijas Televīzijas (LTV) ēkas tikai vēlreiz apliecina jau iepriekš zināmo – žurnālistu profesijas prestižs šajā laikā ir būtiski cietis.
Pēdējā gada laikā esam dzirdējuši vairākus apgalvojumus par žurnālistiem (un ne tikai sabiedriskajā medijā strādājošajiem) – ka tie sagroza informāciju, ierobežo vārda brīvību, uzklausa tikai valdībai tīkamus viedokļus un, līdzīgi kā Valsts prezidents Egils Levits, ignorē nozīmīgu daļu tautas – to daļu, kura uzskata, ka nav pieļaujams apmaiņā pret darbu prasīt Covid-19 vakcīnu. Arvien biežāk izskan apgalvojumi, ka medijiem ir jākalpo patiesībai, nevis valdībai. Galu galā – jākalpo sabiedrībai.
Turklāt arī Latvijas Žurnālistu asociācijas ētikas kodeksā pausts: “Vārda un preses brīvība ir būtisks demokrātijas priekšnosacījums. Brīva un neatkarīga prese, radio, televīzija, interneta mediji ir cilvēktiesību ievērošanas un sabiedrības demokrātiskās attīstības garanti.”
Protams, būs tādi cilvēki, kuri noguruši no Covid-19 situācijas, saasināti reaģēs uz jebkuru sižetu, kas ignorēs otras puses viedokli, bet vai tiešām sašutumam nav vietas? It īpaši, kad pie Rīgas pils sanāk tūkstošiem protestantu, bet LTV paziņo, ka atnākuši vien daži simti? Vai kad vakarā tiek uztaisīts sižets par protestu pie Ministru kabineta, kad tur palikuši tikai daži protestētāji, no kuriem daļa ir iedzērusi vai agresīvi noskaņota? Vai tā nav informācijas sagrozīšana? Jo tas taču sniedz priekšstatu, ka pret ierobežojumiem iestājas tikai sīvā dzēriena cienītāji, kaut gan esošā situācijā daudzi vienkārši klusē un pakļaujas.
Tie gan nav vienīgi iemesli, kāpēc pirmdien, 7. februārī, vairāki pret Covid-19 ierobežojumiem un sertifikātiem protestējošie atradās arī pie LTV ēkas ar skaļiem svilpieniem un aicinājumiem žurnālistiem iznākt pie sabiedrības, uzklausīt tās sacīto un atspoguļot pienācīgi sižetā.
Visticamāk lielāko uguni situācijai piešķīla sižets 20. janvāra “Panorāmā” par Gunāram Astram veltītā pieminekļa atklāšanu. Pieminekļa atklāšanas ceremoniju ieskāva svilpjošs un bļaujošs pūlis, kas izsvilpa Valsts prezidenta Egila Levita un tieslietu ministra Jāņa Bordāna runu, bet LTV tika pārraidīts sižets, kurā svilpšana bija dzirdama arī mūziķes Ievas Akurāteres uzstāšanās laikā, lai arī patiesībā tobrīd svilpts netika.
Vēlāk atvainošanos mikroblogošanas vietnē “Twitter” publiski pauda sižeta autors – Latvijas žurnālistu asociācijas valdes priekšsēdētājs Iļja Kozins: “Par manu vakardienas sižetu “Panorāmā”. Aizrāvos ar sižeta māksliniecisko noformējumu. Tā bija kļūda montēt svilpēju bildi kopā ar Akurāteres dziesmu. Kaut arī man nebija tāda nodoma, es tomēr esmu sagrozījis realitāti, kas ir pret manas profesijas standartiem. Lūdzu, atvainojiet.” Arī LTV atzina, ka ir noticis žurnālistikas standartu un Latvijas Televīzijas vērtību pārkāpums, un atvainojās skatītājiem, taču kā tad īsti dzīvē notika šīs “pilnas atbildības uzņemšanās”?
Daļa sociālajos tīklos pauda pārliecību, ka vainīgajiem darbs LTV bija jāpamet, jo uzticība medijam ir sagrauta, kamēr citi pārmeta, ka Kozins, intervējot Leonu Astru, aizmirsa pavaicāt, kāpēc viņš sava brāļa pieminekļa atklāšanā atrodas “aiz žoga”. Turklāt nepamanīts arī nav palicis veids, kā mediji centās diskreditēt sabiedrības negatīvo attieksmi pret varu, pasakot, ka tie, kuri svilpj, kliedz un kritizē valdošos, ir antivakseri. Vai tiešām visi pārējie slavē šo valdību?
Vai tiešām pašiem žurnālistiem ir patīkami ieslēgties televīzijas ēkā tikai, lai izvairītos no protestantiem? Protams, katrs dara savu darbu, bet vai žurnālisti ar savu lepojas?
Mēs, protams, nemetamies attaisnot protestantu rīcību un nepaužam, ka LTV darba traucēšana bija pareiza rīcība, taču vai tik nav tā, ka žurnālisti paši ar savu darbību ir izsaukuši uguni uz sevi? Vai tad, kad pienāks laiks taisnoties par savām izvēlēm, visi žurnālisti varēs teikt, ka tās ir bijušas pareizas?
Šis darbs ir licencēts ar Radošās kopienas Atsaucoties 4.0 Internacionāls licenci.