Par to, ko izliekas neredzam Sudrabas komisija

Pagājis jau mēnesis kopš darbu uzsākusi Saeimā izveidotā tā dēvētās “oligarhu lietas” parlamentārās izmeklēšanas komisija, kura apņēmusies noskaidrot, kādēļ bez personu saukšanas pie atbildības izbeigta skandalozā “oligarhu krimināllieta”. Kamēr komisija galveno uzmanību pievērsusi dažādu ekspertu un “oligarhu lietā” iesaistīto personu iztaujāšanai, lielākas bažas rada bez uzmanības atstātais valsts noslēpumu saturošais materiāls, kas joprojām, nezināmu iemeslu dēļ, atrodas žurnāla “Ir” rīcībā.

Žurnāls “Ir”, kas šogad, pēc pašvaldību vēlēšanām, nāca klajā ar vairākām skandalozām publikācijām saistībā ar “Rīdzenes sarunām”, izsaucot plašu rezonansi sabiedrībā, aizvien savā īpašumā glabā valsts noslēpumu saturošu informāciju. Arī avotu, no kura sarunas iegūtas, medija galvenā redaktore Nellija Ločmele atklāt negrasās, tāpat aizvien nav pierādīts arī sarunu autentiskums, jo medijs kategoriski tās atsakās iesniegt Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB).

Tā vien šķiet, ka neraugoties uz KNAB solīto autentiskuma pārbaudi un kriminālprocesa par valsts noslēpuma izpaušanu ierosināšanu, žurnāls “Ir” joprojām diktē savus noteikumus, liekot Saeimai, tiesību aizsardzības iestādēm un visai sabiedrībai dancot pēc tā stabules.

Kā zināms, likums nosaka, ka pieeja valsts noslēpumam nav tiesības, kas pienākas visiem pēc kārtas. Tās ir tiesības, kas personai tiek piešķirtas saistībā ar nepieciešamību iepazīties ar klasificētu informāciju, veicot tiešos amata pienākumus. Pieeja valsts noslēpumam tiek piešķirta pēc rūpīgas personas pārbaudes, kuras laikā ir gūta pārliecība par personas spēju saglabāt tai uzticēto informāciju. Tomēr attiecībā uz plašsaziņas līdzekļiem iespējamas atkāpes un, ņemot vērā visas sabiedrības intereses, žurnālam “Ir” bija tiesības šo informāciju publiskot. Tāpat preses likums nosaka, ka masu informācijas līdzekļi var nenorādīt informācijas avotu, ja persona, kura sniegusi informāciju, prasa, lai tās vārds netiktu norādīts masu informācijas līdzeklī. Tomēr tas neatceļ likuma normu, kas nosaka, ka valsts noslēpuma objekts var būt kādas personas valdījumā vai lietošanā tādos gadījumos un tādā kārtībā, kāda noteikta likumā vai Ministru kabineta noteikumos.

Izejot no tā, rodas pamatoti jautājumi: Kā un kādā formātā tiek uzglabāta valsts noslēpumu saturošā informācija? Vai tam var piekļūt ikviens, kurš vēlas? Cik no redakcijas ir iepazinušies ar šo informāciju? Kādos apstākļos tā tiek uzglabāta un kurš konkrēti ir atbildīgs par tās saglabāšanu tādā stāvoklī, kā tā tika saņemta? Kādas ir garantijas, ka šī informācija nenokļūs vēl kādas trešās personas rokās? Kāpēc medijs atteicies izsniegt audio ierakstus KNAB? Cik daudz no rīcībā esošās informācijas medijs publiskojis, un cik daudz vēl plāno publiskot? Vai tā ir tikusi iznesta ārpus redakcijas telpām, pieņemot, ka tā glabājas tur? Kā arī – vai valsts noslēpumu saturošā informācija tiek apsargāta un kurš to dara?

Lai arī šie jautājumi ir pamatoti un likums nosaka, ka persona, kas ar savu darbību vai bezdarbību ir pārkāpusi valsts noslēpuma izmantošanas vai tā aizsardzības noteikumus, tiek saukta pie disciplinārās vai kriminālās atbildības likumā noteiktajā kārtībā, politiķes Ingūnas Sudrabas vadītā komisija šādus jautājumus žurnāla “Ir” pārstāvjiem, viesojoties komisijas sēdē, nav uzdevusi.

Šādā situācijā ir pamatotas bažas par valsts noslēpumu saturošās informācijas drošību. Interesanti, ka žurnāls “Ir” norādījis, ka jautājumi – kāpēc sarunas parādījušās tieši tagad, kam tas ir izdevīgi, un kurš no to publicēšanas iegūs labumu – neesot svarīgi, arī iespējamā valsts noslēpuma nopludināšana neesot būtiska. No medija puses, protams, šāda reakcija bija gaidāma, tā pat varētu būt saistīta ar iespējamo sarunu avotu, taču, vai komisijai nebūtu jāizvērtē šīs situācijas visas puses?

Kā uzsver Latvijas Žurnālistikas centra valdes loceklis Alberts Jodis, šobrīd izveidojusies situācija, ka sarunas ir nopublicētas, bet tas, kas patlaban notiek ar valsts noslēpumu saturošu informāciju, nevienu neuztrauc. Kā iespējams, ka demokrātiskā un tiesiskā valstī medijam vai jebkurai citai trešajai personai iespējams savā īpašumā ilgstoši uzglabāt valsts noslēpumu saturošus materiālus? Pēc Jodis domām, tas ir pirmais indikators, ka komisijai nepieciešams stiprināt juridisko kapacitāti.

“Šajā situācijā ir jāizvērtē arī medija atbildība. Pašlaik valsts noslēpumu saturoša informācija atrodas ārpus valsts tiesībsargājošo iestāžu kontroles un var tikt izmantota nezināmiem mērķiem. Kā iespējams noskaidrot visus faktus un to, vai šādas sarunas ir vai nav bijušas, un cik daudz no rakstītā atbilst patiesībai un cik daudz no tā savukārt ir piepušķots, ja “Ir” neiesniedz audio ierakstus? Nav jautājums tikai par to, ka medijs juridiski dažādi traktē sarunu saturu, piemēram, norādot, ka “sarunu saturs ir patiesi atspoguļots”, nevis to saturs ir patiess, bet par to, ka komisija nav nospraudusi robežas, cik tālu medijs var iet, izmantojot valsts noslēpumu saturošu informāciju, neiekļaujoties Latvijas tiesību sistēmā. Vai profesionāls žurnālists var rīkoties pēc sava prāta, neievērojot likumā noteiktās normas, un palikt nesodīts?” vaicā A. Jodis, norādot, ka, iespējams, komisijai nepieciešams izstrādāt vadlīnijas, kas nosaka, kur ir žurnālista atbildības robežas šādās situācijās.

Un, ja “Ir” redaktore Nellija Ločmele ir pārliecināta, ka tiesa attaisnotu valsts noslēpumu saturošas informācijas publiskošanu, ņemot vērā visas sabiedrības labumu, tad varbūt tik tiešām šo lietu vajadzētu izvērtēt tiesai? Jo citādi nav iespējams attaisnot faktu, ka uz dažiem medijiem likuma vārds neattiecas un valsts noslēpumu saturoša informācija joprojām atrodas trešo personu rokās, it īpaši, ja pastāv risks, ka viņu mērķi varētu būt saistīti ar politiskajām interesēm, nevis sabiedrisko labumu.

Šis darbs ir licencēts ar Radošās kopienas Atsaucoties 4.0 Internacionāls licenci.