Kur beidzas žurnālistika un sākas anarhija?

Vai Latvijas Sabiedriskās televīzijas žurnālistiem vajadzētu nodarboties ar naida kurināšanu? Vai žurnālisti drīkst melot un manipulēt, lai panāktu sev vēlamo rezultātu? Vai viņi drīkst izlikties par tiem, kas viņi nav un piedāvāt to, kas viņiem realitātē nemaz nepieder? Šādi un līdzīgi jautājumi sabiedrībā uzvirmojuši pēc tam, kad Latvijas Televīzijas raidījums “Aizliegtais paņēmiens”, izliekoties par Dziesmu svētku organizatoriem, piedāvājis politiķiem ielūgumus uz Latvijas simtgades Dziesmu svētku noslēdzošo koncertu Mežaparkā.

Piesakot raidījumu ar tēmu “Vai Saeimas deputātiem un Latvijas pašvaldību vadītājiem pienākas bezmaksas ielūgumi uz Latvijas simtgades Dziesmu svētku noslēdzošo koncertu Mežaparkā?”, raidījums “Aizliegtais paņēmiens” uzrunājis vairākus Latvijā pazīstamus politiķus, piedāvājot tiem bezmaksas ielūgumus un radot mākslīgu iespaidu, ka viņi ir priviliģēti saņemt šos ielūgumus. Teju visas raidījuma uzrunātās amatpersonas pieņēmušas ielūgumus uz Dziesmu svētku noslēguma koncertu, apliecinot, ka vēlas piedalīties šajā nozīmīgajā kultūras notikumā, kas pēc pašas būtības taču nav nekas nosodāms.

Kā vēlāk atzina viens no apzvanītajiem politiķiem Aivars Lembergs, “ir vispārzināms fakts, ka ielūgumi uz 2018. gada Vispārējo latviešu Dziesmu un deju svētku koncertiem pašvaldībām nozīmē tiesības nopirkt biļetes. Ielūgums nenozīmē, ka tā ir bezmaksas ieejas biļete,” savā mikroblogošanas vietnes “Twitter” profilā rakstīja politiķis.

Neraugoties uz to, raidījums uzsvērti centās parādīt, ka pieņemt ielūgumus uz Dziesmu svētkiem ir kaut kas ļoti nepareizs un tagad uz tiem, kas atsaucās, jārada ar pirkstiem. Liela daļa raidījuma skatītāju neizprata šī sociālā eksperimenta mērķi. Vai tiešām “fake news” principu (viltus ziņas) piekopj arī Latvijas Sabiedriskā televīzija?

Kā sociālajos tīklos izteikusies Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) pārstāve Aiga Aizpuriete-Balode: “Kamēr vieni diezgan atklāti zog mūsu nodokļu miljonus, mūs vairāk interesē pāris Dziesmu svētku biļetes. Tiešām nožēlojami.”

Kritiku par provokatīvo sižetu neslēpa arī kultūras ministre Dace Melbārde, norādot, ka tas bijis ļoti savdabīgs Latvijas televīzijas kā Dziesmu un deju svētku stratēģiskā informatīvā partnera pieteikums. Īpaši tāpēc, ka jau š.g. 18. maijā notika atklāta Dziesmu svētku padomes sēde, kurā tika pieņemts lēmums, ka uz svētkiem ielūgumus nosūtīs tikai trīs augstākajām amatpersonām un eksprezidentiem, pārējām amatpersonām būs jāiegādājas biļetes, par tām samaksājot. “Sēde notika žurnālistu klātbūtnē un par to sekoja vairākas publikācijas un sižeti, t.sk. Latvijas Televīzijas ziņu raidījumā. Jāvaicā, kam izdevīga ir šī spēlēšanās ar nacionālajiem svētkiem un kāpēc pie korekti pieejamas informācijas tomēr kāds ir jāmaldina?” pārsteiguma neslēpa Melbārde.

Netrūka arī sarkastisku komentāru par to, cik nesvarīgām tēmām pievēršas raidījums, savukārt Saeimas deputāts Kārlis Seržants mīļā miera labad solīja Dziesmu svētkus skatīties televīzijā, norādot, ka, ja arī būs iegādājies biļetes, visi nodomās, ka viņš “re, ielīdis…”.

Nav noslēpums, ka sabiedrība politiķus lielākoties vērtē negatīvi un dziļi zemapziņā iesakņojusies pārliecība, ka tie ne vienmēr strādā sabiedrības labā. Iespējams tieši uz šīm pretrunīgajām sabiedrības jūtām centies spiest raidījums, parādot, cik gan mantkārīgi ir deputāti, taču, vai tiešām pieņemt ielūgumus ir kaut kas tik ļoti nosodošs? Ikviens Latvijas iedzīvotājs, kuram Dziesmu svētki asociējas ar īpašu mūsu valsts notikumu, pieņemtu šos ielūgumus, nemaz neinteresējoties, vai tie ir bezmaksas vai tikai nozīmē “aizņemt vietu”. Jo tieši šis jautājums žurnālistiem būtu jāaktualizē – cik daudz biļešu ir pieejamas, vai visi, kuri vēlas, var šos svētkus apmeklēt, kā palīdzēt iegādāties biļetes tiem, kuri to nevar atļauties? Kā nodrošināt biļetes cilvēkiem, kuriem ir tieša saistība ar šiem svētkiem, kaut vai tām pašām pašvaldībām, kuras ikdienā rūpējas par dejotāju un dziedātāju radošajām gaitām? Tā vietā raidījums cenšas radīt kārtējo negatīvo sižetu, spēlējot lētu teātri. Kam tas ir izdevīgi?

Žurnālista uzdevums jau no sākta gala ir bijis informēt sabiedrību, strādāt tās labā – tātad pievērsties svarīgiem jautājumiem, nevis sekot līdzi tam, kurš politiķis un ar ko gatavs doties uz Dziesmu svētkiem. Tā vien šķiet, ka žurnālisti ir pieraduši “uzpūst” tautā tikai negatīvas emocijas – naidu un dusmas un, kā rāda LTV eksperiments, lielākas auditorijas piesaistē der nepamatoti un negatīvi notikumi, kuri satur daudz manipulāciju. Taču – kur beidzas žurnālistika un sākas anarhija?

Vai tiešām vēlamies nonākt līdz situācijai, kad žurnālistiem vairs neuzticamies, un tikai tādēļ, ka daži mediji atļaujas runāt puspatiesības, izcelt nebūtiskāko, izraut no konteksta un nesodīti atļauties pilnīgi visu, arī spēlēt dziesmu svētku organizatoru lomu? Radīt samākslotas ažiotāžas reitingu vārdā nav liela māksla, bet likt skatītājam patiesi aizdomāties par lietām, kas mūsu valstī patiešām nav sakārtotas, ir daudz sarežģītāks uzdevums. Ne vienmēr izlikties par to, kas tu nemaz neesi, ir risinājums!

Šis darbs ir licencēts ar Radošās kopienas Atsaucoties 4.0 Internacionāls licenci.