Ko nevar celt, to nevar nest

Lai arī vasara nav teātru sezona un vairums aktieru bauda atpūtu, skatuves cienīgus iestudējumus var vērot Latvijas sabiedrisko mediju (LSM) darbinieku izpildījumā. Neskatoties uz to, ka LSM tiek finansēti no visu mūsu nodokļiem, tajos, rādās, valda pilnīga anarhija un lēmumus pieņem nevis to vadītāji, bet gan darbinieki – ētera personības. Viņi nosaka, kuras personas intervēt un kuras nekādā gadījumā nē, dod publiskus norādījumus sava medija vadībai un raida ultimātus mediju uzrauga virzienā.

Latvijas Radio (LR) ar kolektīvu vēstuli trešdien, 12. jūlijā, izteicis neuzticību Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) priekšsēdētājas vietniekam Ivaram Āboliņam, kas ir Latvijas Radio pārraugs. Juridiski gan šādam solim nekādas sekas nav, tas vairāk ņemts no sabiedrisko attiecību ieroču arsenāla.

Sabiedriskā medija darbinieki vēstulē valsts augstākajām amatpersonām, politiķiem un NEPLP uzsver, ka pēdējā laikā mediju uzraugs Ivars Āboliņš un viņa kolēģe Gunta Līdaka intervijās laikrakstos ar nepamatotiem izteikumiem grāvuši radio reputāciju un uzticamību. Tāpat pēdējos mēnešos, uzskata radio darbinieki, mediju uzraugs iejaucies LR saturā, piemēram, gada vidū kardināli liekot mainīt jauniešu kanāla Pieci.lv saturu, nosakot, ka tam jāatskaņo 80% Latvijā radīta mūzika. Vēl viens nesaskaņu cēlonis ir LR un Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums vairāk nesadarboties ar Ventspils pašvaldību attiecībā uz šovu “Muzikālā banka” un “Latvijas sirdsdziesma” veidošanu. NEPLP aicināja paskaidrot LSM vadību šos soļus un jau pirmdien, 17.jūlijā, padome vētīs situāciju LR. Āboliņš šo radio darbinieku soli nosauca par mēģinājumu izdarīt politisku spiedienu uz NEPLP.

Šī brīža situācija un sabiedriskā mediju darbinieku visatļautība šķiet pilnīgi neizprotama, zinot, ka LR un LTV tiek finansēti no nodokļu ieņēmumiem un nav privātie mediji, kuri varētu mēģināt nepakļauties noteiktām prasībām. Šobrīd pat runa nav par to, cik pamatotas vai nepamatotas ir mediju uzrauga prasības par satura izvēli, bet gan, ka nepieļaujamā kārtā ietekmīgas ētera personības ir tikpat kā privatizējušas svarīgāko sabiedrisko mediju pārraižu saturu, aizmirstot par tādiem jēdzieniem kā objektīvas informācijas pasniegšana, vairāku pušu viedokļa klātesamība sižetos u.c. No malas varētu šķist, ka sabiedriskajā medijā valda to skaļākie darbinieki, kuri tad arī diktē, kā rīkoties LTV un LR valdēm.

Rodas iespaids, ka LR valdes locekle Sigita Roķe vienkārši iet savu darbinieku pavadā un viņai nav nedz sava viedokļa, nedz nepieciešamās prasmes un talanta vadīt tik radošu un ambiciozu kolektīvu. Pilnīga izdabāšana darbinieku vēlmēm pavisam noteikti parāda, ka Roķe nav īstais cilvēks šajā amatā un būtu jāizsludina jauns konkurss uz šo amatu.

Ir pilnīgi skaidrs, ka nesaprotamo situāciju ar savu darbinieku bravūrīgajām aktivitātēm pieļauj tikai un vienīgi Roķes kompetences trūkums – viņai nav pieredzes gan radio kā medija vadībā, gan arī viņa tā arī nav kļuvusi par savas komandas īstu līderi. Ja Roķe netiks mainīta, tad, visticamāk, teātris Latvijas sabiedrisko mediju darbinieku izpildījumā turpināsies vēl vairākus mēnešus.

Galu galā jāsaprot – ko nevar celt, to nevar nest… būtu tikai loģiski, ka Roķe tomēr sāktu vīkšķīt ceļasomu – tas noteikti būtu atbildīgs solis gan LR klausītāju, gan darbinieku labā.

Šis darbs ir licencēts ar Radošās kopienas Atsaucoties 4.0 Internacionāls licenci.