Alberts Jodis: Cik ilgi vēl sabiedriskie mediji sēdēs uz diviem krēsliem vienlaicīgi?

Jau kādu laiku publiskajā telpā ir aktualizējies jautājums par sabiedrisko mediju aiziešanu no reklāmas tirgus. Nenoliedzams ir fakts, ka viedokļi šajā tematā dalās un lielākoties galvenie pretinieki šai ieceri ir paši sabiedriskie mediji, kurus uztrauc turpmākā medija pastāvēšana un finansējuma jautājums, taču skatoties no sabiedrības puses, ieguvumi ir daudz vairāk nekā zaudējumu.

Mūsdienās sabiedriskie mediji ir kļuvuši pārlieku komercializēti – tie ir kā ierauti apburtā lokā, kurā spiesti cīnīties par reklāmdevēju naudu, tādējādi radot pamatotu risku, ka mediji nepārstāv sabiedrības kā iedzīvotāju kopuma intereses. Kas tad ir sabiedrisko mediju galvenais uzdevums? Ne jau lielo reklāmdevēju popularizēšana, bet gan kvalitatīvas un neatkarīgas informācijas nodrošināšana, kas pieejama visiem sabiedrības locekļiem, veicinot to sociālo saliedētību un panākot viedokļu daudzveidību un indivīdu līdzdalības iespējas publiskajā telpā. Sabiedriskajiem medijiem ir būtiska loma veicināt Latvijas valsts nacionālo un kultūras identitāti gan atsevišķos indivīdos, gan arī lielākās un mazākās kopienās, līdz ar ko nākas secināt, ka komercreklāmai kā tādai sabiedriskā medijā nebūtu jāatrodas.

Komercreklāmas sabiedriskajos medijos pamatīgī izkropļo reklāmas tirgu. Turklāt, ņemot vērā apstākli, ka televīzija un radio tiek finansētas no nodokļu maksātāju naudas, reklāma nav sabiedrisko mediju izdzīvošanas jautājums, kur nu vēl pamatnepieciešamība.

Protams, pavisam cita attieksme veidojas pret sociālo reklāmu, kas, piemēram, aicina pievērsties veselībai vai kultūras un sporta pasākumiem, kuros loģiski parādās sponsoru vārdi, tomēr ikdienas sabiedriskajos medijos slavināti uzņēmumi, produkti vai personas liek apšaubīt mediju spēju būt objektīviem. Medijs nekad nespēs pateikt neko sliktu par savu reklāmdevēju, tādējādi daudzas lietas paliks noklusētas un tiks atainota tikai vienas puses patiesība, kas nozīmē, ka iztrūks viedokļu un skatupunktu daudzveidība, par ko sabiedriskajam medijam vajadzētu pastāvēt.

Mediju aiziešana no reklāmas tirgus sniegtu arī lielāku izpratni par to, cik daudz un cik nopietns finansējums sabiedriskajiem medijiem patiesībā ir nepieciešams. Pēc valsts budžeta izdevuma apjoma projekta, maksimāli pieļaujamais valsts budžeta izdevumu apjoms radio un televīzijai 2016. gadā plānots 21 miljona eiro apmērā, 2017. gadā 21,8 miljoni eiro, bet 2018. gadā – 21,7 miljoni eiro, liecina Finanšu ministrijas sagatavotā informācija.

No vienas otras personas izskan apgalvojumi, ka gadījumā, ja Latvijas sabiedriskie mediji pamestu reklāmas tirgu, to finansējumu būtu nepieciešams palielināt pat divarpus reizes, bet ja ņemam vēra faktu, ka patlaban sabiedrisko mediju budžets ir aptuveni 20 miljoni eiro, tad sekojoši rodas jautājums – vai sabiedrībai jāmaksā nauda par reklāmu skatīšanos? Turklāt, nav nevienas pārskatāmas informācijas par to, cik efektīvi šie līdzekļi tiktu pārvaldīti. Jāatzīmē, ka arī reklāmas pienesums ir pavisam neliels, šī situācija uz doto brīdi ir izdevīga tikai reklāmdevējiem, tāpēc apgalvojumi, ka sabiedrisko mediju finansējumam vajadzētu būtiski pieaugt ir diezgan neobjektīvs.

Turklāt, sabiedrisko mediju funkcijas nevienā brīdī neietver reklāmdevēju interešu attēlošanu, to uzdevums ir realizēt sabiedrības vēlmes un vajadzības attiecībā uz sabiedrisko dzīvi. Līdz ar to, sabiedrisko mediju nodalīšana no komerciālajiem medijiem radītu daudz lielāku skaidrību arī skatītāju un klausītāju vidū, viņiem būtu viennozīmīgi skaidrs, kurš ar ko attiecīgi nodarbojas un ko viņš kā lietotājs var iegūt no šiem medijiem, jo komercmediju formāts īsti neatbilst sabiedriskā medija būtībai. Sabiedrisko mediju uzdevums ir nosegt visu sabiedrības grupu interešu segmentus, nevis attēlot tikai vienus izklaides raidījumus, kuri ir visizdevīgākie reklāmdevējiem.

Skaidrs ir viens, ka mediju aiziešana no reklāmas tirgus nevar notikt strauji, līdz tam jāpiemeklē mediju uzrauga kandidāti, pakāpeniski jāsamazina medija darbība reklāmas tirgū, jāvienojas par turpmāko mediju uzbūvi, pienākumiem un stratēģiju, aktuāls jautājums ir arī finansējums. Skaidrs, ka Latvijas situācija krasi atšķiras no citu Ziemeļeiropas valstu pieredzes, tradīcijām un sabiedrisko mediju spēka un stabilitātes. Aplūkojot pārējo 26 ES dalībvalstu finansēšanas modeļus, daļa valstu, kā Lielbritānijas, Dānijas, Zviedrijas, Somijas, Čehijas un Francijas sabiedriskie mediji tiek finansēti vienīgi no abonentmaksām, kas varētu būt atrisinājums arī Latvijai.

Katrā ziņā, mēs nevaram pieļaut situāciju, ka sabiedriskie mediji kļūst par atsevišķu reklāmdevēju ruporu un vairs nepilda savu virsuzdevumu – kalpot sabiedrībai kopumā. Aiziešana no reklāmas tirgus nav viegls solis, taču tas ir vienīgais ceļš pareizajā virzienā. Un jebkurā gadījumā – sabiedrisko mediju sēdēšana uz diviem krēsliem vienlaicīgi absolūti nav sabiedrības interesēs.